kas manī smīn ikreiz,
kad pieskaros Tev.
Kāpēc es vienmuļi ticu
melos mērcētiem vārdiem
un naktīs pazūdu tukšos,
tikai dūmu pavedienu stripros
solījumos?
Kas Tev tādu varu dāvājis,
manus sapņus plosīt
un dubļos nobradāt
līdz tie bezspēkā kliedz,
lai stāj?
Pie katras Tavas balss stīgas
man locekļi nodreb,
dzīslās alkas bango
un acis paliek nodurtas.
Nakts melnais klēpis
nu tapis par mājām,
vēja skavas par vienīgo kvēli
un zvaigznes bezjēdzīgā gaisma
kā skats pār plecu
atpakaļ dzīvē.
Domas uguns kamolā
nu savītas snauž
un liekas,
pirkstu gali bezjūtīgi atmirst
ar katru ērkšķaino skūpstu.
Turot ciešāk,
tu mani ellē grūd,
kur,nākotnei degot,
līdzi sprēgā mans smaids.
Aizsviest prom
Tavu akmens sirdi,
lai upes to miljons gabalos plosa,
lai dzīles to aprij
un atvari mētā,
līdz no tās pāri paliks vien
sāpju putekļi,
kuros man kā gļēvam feniskam,
atdzimt un nomirt vēl reizi.
PERFEKTI!
AtbildētDzēst