NAKTS

Nu kas tas naktij par neierobežojamu spēku uz mani? Kā jau katru vakaru/nakti vedu ārā Ketu un vienkārši klausoties sāpīgu mūziku, raudzījos zvaigznēs un domas pārcilādama, sapņoju savas mazās cerības. Tā sajūta, kad vakara vējā milzīgā virsjaka metusies pati savā dejā, deguns mazliet salst un vajadzētu iet iekšā, bet tieši šis aukstums liek justies vēl vairāk dzīvai kā jebkad.
Kaut kur tālumā cilvēki mašīnu gaismām mainoties, steidzas mājās pie savām ģimenēm, pamestie savā divvientulībā ar pēdējo cigareti, izkūpina ikdienu un es tam visam pa vidu vēl joprojām apbrīnodama skaistās debesis.
Es saprotu, manā dzimšanas dienā sniga, tādēļ es mīlu ziemu vairāk kā vasaras svelmi, bet loģiski secinot, man vajadzēja piedzimt pusnaktī, jo vēl joprojām uzskatu, ka cilvēki savās ikdienas izniekotajās stundās, palaiž garām skaistāko diennakts pusi, melno, mierīgo un brīnumiem pārblīvēto.
Filips jau miljons reizes atkārtojis, lai beidz vienreiz sapņot, bet es vienkārši nespēju.
Tāpēc klājiet gultiņas, izlasiet pēdējās grāmatas lappuses un pabeidziet norakstīt matemātikas mājas darbus, es vēl uzkavēšos savās laimīgajās sekundēs.