Runcis

Garas sarunas pie kafijas tases, kad smiekli pārpilda vai visas Jelgavas šaurās ieliņas un logu rūtis. Asaras, kuras dalot, sirds šķiet vieglāka kļuva kaut uz sekundi. Nevienam citam nezināms mīlas stāsts, kura iznākšanas dēļ, divas meitenes, gumijniekiem peļķēs spēlējoties, ar lietussargu rokās stundām ilgi mēdza sēdēt pieturā un izdzīvo iedomātu svešinieku pasakas. Ekonomikas stundas joki un bezdarbības-darbības, kuru dēļ tagad lekcijās kožu vai pirkstos, bet nenožēloju ne minūti izlietā laika. Strīdi, kuru nozīme nekad pat nebija svarīga, jo tie itin viegli mēdza izkūpēt dūmos ikreiz, kad iegriezās šajās draudzības labirintā. Nevienam nesaprotama ķīmija, kas spēja ziedēt un vīt gadu no gada, gan skolas solā, gan atbalstā un sapratnē un galu galā, tā vienmēr paliks uz Rūtas balkona, kur mēdzām stundām ilgi vērot vienkāršos ļaudis un sapņot, kur gan tie vienmēr tā steidzās(jo mums laiks bija svešs termins, tas vienkārši nebija svarīgs)-vai uz mājām, pie savām ģimenēm un siltiem vakariņu galdiem, vai uz tuvējo veikalu iztērēt pēdējās kapeikas maziem dzīves prieciņiem, varbūt pavadīt pēcpusdienu uz parka soliņa ar kādu labu grāmatu, bet varbūt..varbūt tie vienkārši steidzās nenokavēt dzīvi.

Kā jau tas vienmēr notiek-iepriekšminētais laiks, kuru mūžam aizmirsām, mums atspēlējās dubultā, pilnībā un pēdējā cerībā, kad es savu dzīvi, dzeju un kafijas krājumus, kopā ar pārējiem pirmās nepieciešamības nieciņiem paņēmu uz Rīgu, lai sāktu jaunu dzīvi, bet viņa uz Dāniju. Pāris pliekanas vēstules, pāris sausas sarunas un vēsas sejas izteiksmes mūsu ātri vien izveda ārā no labirinta, žēl tikai, ka katru savā pusē. Ieskaties šodienas datumā un padomā, vai īsta draudzība izkalst mēneša laikā? Ar mūsu solījumiem, jokiem, noslēpumiem un mūžam sarkano matu krāsu tā notika. Bet kas tur ko brīnīties, ja dvēseles radinieki izrādās tikai iedomāta butaforija, kurai kā celofāna maisiņam, aukstajos rudens vējos, izdosies lidot tik sekundi, līdz tas piezemēsies peļķē, samircis, bezspēcīgs un miris.