Laiks ir smieklīga mērvienība. Vēl vasarā, sēžot jūras krastā ar kaimiņu, mēs stundām ilgi vērojām garām lidojošos kuģus,domājot, vai arī mūsu jaunā dzīve galvaspilsētā būs tikpat grūta, pelēka un smaga? Kad izgaismotie lampiņu kuģi(kā mēdzām tos saukt) ar pensionāriem un dzīves baudītājiem aizplanēja mazliet tālāk aiz horizonta, vertikāla un apļiem, mūsu uzmanību pievērsa pār jūru lēkājošie mākoņi. Spalvas, pūkas vai labas domas(nav svarīgi,kas tiem bija vēderā) , bet mēs nemitīgi tos pārdēvējām te par pūķiem, rūķiem un vienreiz sanāca pat pīļzirgs vai kas tamlīdzīgs. Kas mūsu sagaidīs Rīgā? Pūķi, kas neļaus iejusties un dedzinās mierīgo ikdienu vai rūķi, kas samīļos vai tieši otrādi būs bīstami? Beigās sanāca pīlzirgi,pilnīgi dulli un neatkārtojami, tādus es nekad nebūtu domāju, ka satikšu. Pīļzirgi, kuri gan knābā un uzmana mūs ik uz soļa, gan ļauj traukties pretī mērķiem un brīžiem pat noticēt,ka spējam lidot, varbūt ne šodien un tagad, bet vēlāk..drīz.
Kad vējš sāka pūst pa gaisu kā smilšu putekļus tā mūsu saprāta robežas un neaptveramās tāles, ietinoties siltāk līdzpaņemtajās segās, apgūlāmies aizvērām acis un vērojām zvaigznes, kuras tonakt bija nosēdušas vai visu jūras krastu!
Klusums desmit minūtes, divdesmit, pusstundu, trīs stundas. Mēs vairs nespriedām, neminējām un nedomājām, kur laiks mūs aizsviedīs pēc mēneša, diviem vai gada. Mēs sapņojām un mūsu noklusētie vārdi pēkšņi pielēja visu debesjumu, tik maz un tik daudz to mums bija. Tik bail kļūdīties, tik liela vēlme beidzot pašām uzgriezt modinātāju un vakarā dzert kafiju pie darāmo lietu saraksta, saucot sevi par pieaugušo. Tik daudz ko likt uz spēles, nezinot noteikumus, kad kauliņi jāmet un kad jāizlaiž gājiens. Pienākumi, vēlēšanās, bailes, sapņi..
Un šodien es smaidu, jo zinu, ka esmu tieši tur, kur vēlējos būt, smagā, lampiņām izrotātā dzīves baudītāju kuģī, kurš spēj lidot,planēt, mest lokus, paslēpties aiz horizonta,kad nepieciešams un arī vertikāla,kad pārējie tam netic, kopā ar vislieliskākajiem pīļzirgiem,kuri mani gan knābā, gan sapņot un no sevis mācīties ļauj (un nesmejies, ja iepriekš tik reti sastopamus mošķīšus neesi redzējis, varbūt kādudien paveiksies arī Tev), un tā mēs turpinam maldīties zvaigžņu pilnās debesīs vakar, šodien un cerams vēl pāris neatkārtojamums gadus.
