Tumšiem vakariem ēnots mans smaids,
aukstiem palagiem klāta mīlestība,
nožēlā pazudusi nākotne
un apjukumā viļņos slīkstoša sieviete.
Mūra sienas aprij manu ikdienu,
kur Tavas siltās rokas?
Vientulība, asa vientulība vai ēd mani no iekšpuses,
kā infekcija tā iznīcina manas emocijas pa vienai vien,
līdz pāri palikusi
nav pat lūgšana.
Es nejūtu vairs vēja šūpuli,
aukstā ziemas naktī,
lietum mazgājot manu kaunu,
manas asaras,
manu mirušo mīlestību,
mīlestību pret dzīvi,
par kuru reiz sapņots.
Smagiem soļiem mājupceļš jau aicina,
Jo mums jau atkal nebija lemts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru