Jauns vienmēr ir labāks par veco. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais? Filozofēt par jauno, sākumiem, startiem un visu pārējo mēs visi protam, bet neviens nekad nezinām kāds sākums kaut vai šim gadam būs mums pašiem. Studenti pirmajās janvāra dienās savos (sarkanajos manā gadījumā, paldies Ziemassvētki vecīt!) plānotājos ieraksta sarakstu ar „es šogad labošos apņemšanās teikumiem”, sesijas grafiku un labākajā gadījumā atzīmē tuvo cilvēku jubilejas datumus, lai nesanāktu tā kā pagājušajā gadā. Skolotājas salīmē klašu tabulas ar jauniešu vārdiem un uzvārdiem, kur rakstīt neizpildīto mājas darbu atzīmes, centīgi drukāto referātu vērtējumus un netīši kavēto stundu sākumus, atzīmē bērnu jubilejas un brīvlaika iestāšanos. Politiķi tikai nopērk plānotājus, jo nav jau īsti ko tajos rakstīt, bet skolēniem pat to vēl nav, jo valsts parūpējusies par visiem-vienādām-super- dienasgrāmatām. Ko savā sākšu-visu-no-jauna-plānotājā pirmo ierakstīji Tu?
Dažreiz nepieciešams tikai papīrs, pildspalva, tabula, līnija, lai sakārotu savas domas, plānus, grēkus un sapņus, jo bez tiem mēs vēl reizi, vēlreiz un vēl tikai šo gadu maldīsimies kaut kur debesīs, nespējot atbildēt par to, ko darām, nespējot pateikt to, ko vēlamies un nespējot saprast to, kas sen jau ir skaidrs. Katrs sākums ir kā beigas un tas arī teikums, ar kuru vajadzētu sākt pirmo ierakstu plānotājā ik reizi. Aizvakar. Pagājušo nedēļ un šogad.
