Elektronisks cietums

Elektroniskie soļi mērdē mani badā,
līnijas iesloga Tavās rokās,
mākslīgais komforts aizlej šaubas citos traukos.
Es vienmēr esmu redzējusi skaidri,
bet manas acis ir ciet,
man tikai izlikās.
Tur, pāri ielai, stāv Tavas tukšās acis,
Tu mani atstāji svešiem skatieniem,
glāstiem, Tu pārdevi mani vientulībai.
Esmu nepareza izskata kaķis,
aizsien maisam galu,man vietas nav,
esmu tas, kas no mums palicis pāri.
Rudens koki kliedz galvā rupjus vārdus,
Tu skrien prom,
es gaidu sniegu,
lai Tavas pēdas vestu peklē,
bet nespēju iet pretim tukšumam.
Manā galvā koki kliedz,
Tu mani neredzi,
es neesmu,
Tavā mākslīgajā pasaulē manai balsij nošu nav.
Pulss spiež,
es kliedzu,
Tavā pasaulē manai balsij nošu nav. 

Prom uz laukiem

Kurā pļavā plaukst ticība,

kādas straumēs kūp sapņi

un kur tam visam pa visu es?

Grāmatās lasītie vārdi

par smagu,

lai dzītu pār lūpām.

Kalniņa meldiņos ieslēgtās atmiņas mētā,

sviež un dvēseli plēš.

Kurā avotā skalot grēkus,

kurās klavierēs,

lai ieslēdz Tavus solījumus?

Kā nabags ar miljons mācībām kabatā grabot,

es meklēju priežu galotnes,

kur izkliegt sirdi.

Lai vēji mani dzenā,

mētā un nogulda starp pienenēm

Gravā netālu no Tavām mājām.

Tukšums

Tumšiem vakariem ēnots mans smaids,

aukstiem palagiem klāta mīlestība,

nožēlā pazudusi nākotne

un apjukumā viļņos slīkstoša sieviete.

Mūra sienas aprij manu ikdienu,

kur Tavas siltās rokas?

Vientulība, asa vientulība vai ēd mani no iekšpuses,

kā infekcija tā iznīcina manas emocijas pa vienai vien,

līdz pāri palikusi nav pat lūgšana.

Es nejūtu vairs vēja šūpuli,

aukstā ziemas naktī,

lietum mazgājot manu kaunu,

manas asaras,

manu mirušo mīlestību,

mīlestību pret dzīvi,

par kuru reiz sapņots.

Smagiem soļiem mājupceļš jau aicina,

Jo mums jau atkal nebija lemts.