Sapņi

   Laiks ir smieklīga mērvienība. Vēl vasarā, sēžot jūras krastā ar kaimiņu, mēs stundām ilgi vērojām garām lidojošos kuģus,domājot, vai arī mūsu jaunā dzīve galvaspilsētā būs tikpat grūta, pelēka un smaga? Kad izgaismotie lampiņu kuģi(kā mēdzām tos saukt) ar pensionāriem un dzīves baudītājiem aizplanēja mazliet tālāk aiz horizonta, vertikāla un apļiem, mūsu uzmanību pievērsa pār jūru lēkājošie mākoņi. Spalvas, pūkas vai labas domas(nav svarīgi,kas tiem bija vēderā) , bet mēs nemitīgi tos pārdēvējām te par pūķiem, rūķiem un vienreiz sanāca pat pīļzirgs vai kas tamlīdzīgs. Kas mūsu sagaidīs Rīgā? Pūķi, kas neļaus iejusties un dedzinās mierīgo ikdienu vai rūķi, kas samīļos vai tieši otrādi būs bīstami? Beigās sanāca pīlzirgi,pilnīgi dulli un neatkārtojami, tādus es nekad nebūtu domāju, ka satikšu. Pīļzirgi, kuri gan knābā un uzmana mūs ik uz soļa, gan ļauj traukties pretī mērķiem un brīžiem pat noticēt,ka spējam lidot, varbūt ne šodien un tagad, bet vēlāk..drīz. 

Kad vējš sāka pūst pa gaisu kā smilšu putekļus tā mūsu saprāta robežas un neaptveramās tāles, ietinoties siltāk līdzpaņemtajās segās, apgūlāmies aizvērām acis un vērojām zvaigznes, kuras tonakt bija nosēdušas vai visu jūras krastu!

   Klusums desmit minūtes, divdesmit, pusstundu, trīs stundas. Mēs vairs nespriedām, neminējām un nedomājām, kur laiks mūs aizsviedīs pēc mēneša, diviem vai gada. Mēs sapņojām un mūsu noklusētie vārdi pēkšņi pielēja visu debesjumu, tik maz un tik daudz to mums bija. Tik bail kļūdīties, tik liela vēlme beidzot pašām uzgriezt modinātāju un vakarā dzert kafiju pie darāmo lietu saraksta, saucot sevi par pieaugušo. Tik daudz ko likt uz spēles, nezinot noteikumus, kad kauliņi jāmet un kad jāizlaiž gājiens. Pienākumi, vēlēšanās, bailes, sapņi..

   Un šodien es smaidu, jo zinu, ka esmu tieši tur, kur vēlējos būt, smagā, lampiņām izrotātā dzīves baudītāju kuģī, kurš spēj lidot,planēt, mest lokus, paslēpties aiz horizonta,kad nepieciešams un arī vertikāla,kad pārējie tam netic, kopā ar vislieliskākajiem pīļzirgiem,kuri mani gan knābā, gan sapņot un no sevis mācīties ļauj (un nesmejies, ja iepriekš tik reti sastopamus mošķīšus neesi redzējis, varbūt kādudien paveiksies arī Tev), un tā mēs turpinam maldīties zvaigžņu pilnās debesīs vakar, šodien un cerams vēl pāris neatkārtojamums gadus.  

Vientulības balss

Laiks,

gluži kā nepielūdzamais vējš 

putinot sirdis caur Rīgas ielām,

ik vakar atstāj mūs katru savā mēness krastā.

Kura no visām krāsām

ir tieši tā,

kas vientulībai liek lēnām lakt manu laimi

ikreiz,

kad pat asaras šķiet pārāk lētas,

lai kliegtu manā vietā.

Ēnām sekojot,

es saplūstu ar atmiņām,

kuras vēlētos aizlaist debesīs

kopā ar avīžu driskām un akordeonu skaņām,

kas Vecrīgas ielās pazemīgi čukst,

bet tās labprātāk dus zem manām kājām,

tik smagas un bezspēcīgas

kā sārtais akmens 

tavās krūtīs.

Laternas lēnām nodziest,

atstājot tikai baltu tumsu,

kurā dalīties nespēšu es.

Akli cilvēki ik dienu slīd garām,

nespējot uzelpot ne mirkli,

slēpjot skatienus zem cepurēm,

smiekliem un vientulības notīm

ik vārdā,

ko tie bilst.

Patiesība kā vairogs

mūžam dejos starp mums

un tieši laiks būs tas,

kurš iedzīs mūs dzelmē,

kamēr turpināsim ,

kā muļķi,

melot viens otram

ik skatienā,

kuru esam noklusējuši.

Cilvēks ir bezjēdzīga būtne,

jo nesaprot,

ka traģiska ir nevis nāve,

bet tukša dzīve. 

Laimes formula

Dzīve ir neizprotama sala. Tu vari satikt simtiem cilvēkus un vēl joprojām tos neizprast, nopelnīt miljons latus un nesaprast, kam tā ir domāta, tu vari dzīvot 2stāvīgā mājā ar diviem bērniem un sanbernāru, bet nejusties laimīgs.

Cilvēku lielākā problēma ir aklums. Ne jau tas, cik tālu tie spēj ieskatīties nākotnē un izvēlēties pareizo pensiju plānu. Ne acis, kuras šaubīgi šaudās no viena mīlnieka pie otra meklējot īsto, pat ne acis, ar kurām skatāmies spogulī. Mēs esam aizmirsuši(vai varbūt nemaz neesam iemācījušies) redzēt dzīvi.

Tu nespēj atrast savu vietu šajā pūlī, ko saucam par ikdienu? Tad necenties pielipt katram pretimnācējam, ja spēsi pavadīt lielisku vakaru vienatnē ar interesantu grāmatu, 80ies mūziku un slotas kātu vai sliktākajā gadījumā senaizmirstu mīļāko filmu, ar Tevi viss ir kārtībā un veselīga vientulība, lai sakārtotu domas un saprastu, ko meklē ir labākā atpūta. Ja nezini, ko vēlies, kā lai sev ko piemērotu atrodi?

Tu nespēj aizmirst kādu cilvēku, kurš par Tevi nejūt to pašu? Tad nenodur galvu un neieslīgst pelēcībā. Mīli, skumsti un ikreiz par viņu domājot sūti mīlestību un.. palaid vējā. Tā kādu dien izbeigsies un vējš ir pārāk gudrs, lai atsviestu Tev to atpakaļ.

Tu vēlies sākt jaunu dzīvi? Tad sāc to. Mēs pārāk daudz runājam, sūkstāmies un vainojam likteni, dzīvi, kaimiņu un pārējos grēciniekus. Ja gribi sākt rakstīt grāmatu-paņem pildspalvu un kladi. Ja vēlies aizbraukt ceļojumā, apskaties autobusu maršrutus un dodies apskatīt skaisto rudens krāsu paleti mākoņu pakājēs jau rīt.

Visa mūsu dzīve īstenībā nav pasaulē, Latvijā vai Rīgā, kā domāju. Tā patiesi ir maza un tai pašā laikā neaptverami plaša. Tā ir mūsu galvā, domās, sapņos, smaidā un sirdī.

Sāciet klausīties ar acīm, redzēt ar sirdi un mīlēt ar sapņiem, jo tikai tā Jūs spēsiet izgaršot dzīves saldās, rūgtās un visskaistākās sajūtas.

Ir jāiemācās patiesi priecāties par pirmo sniegu, kad aukstās sniegpārsliņas virpuļojot cenšas sasniegt tieši Tavu plaukstu ik gadu no vietas.Ir jāmācās saskaitīt zvaigznes un sapņot stundām ilgi pat tad, ja ir  pus četri pēcpusdienā un ārā līst.Ir jāiemācās novērtēt laimīgus cilvēkus, kuri atstājot to aizspriedumus un kļūdas, izstaro gaismu un mīlestību pat ikdienišķās dzīves situācijās un, ja esi tādu saticis,  nekad nelaid vaļā, mācies un, ja spēsi sajūst dzīvi, ieklausīties ar acīm un redzēt ar sirdi, varbūt arī tu beidzot zināsi, ko nozīmē būt laimīgam.

SPĀRNĀ

Kas noticis ar gravitāciju?

kur tā pazudusi,

ielās, dūmos vai laimes sajūtā?

Tajā, ka skraidām pa peļķēm kā dulli,

vai ziemā slidināmies tām pāri!

Kāpjam kalnos

vai snauduļojam ielejās?

Man jau apnicis tik daudz smieties un atpūsties

bet noskūpsti mani vēlreiz,

Tikai mazliet un tikai tik smieklīgi kā vienmēr.

Šodien gulēsim zem zvaigznēm,

skaitīsim ratus, lāčus un ceļus,

beidz taču mani kutināt,

citādi vairs nezināsi,

kāda izskatos, kad esmu nopietna.

Ejam peldēties,

pa pliko, bez drēbēm, grēkiem un dūmiem.

Tik šķīsti un laimīgi kā esam tagad- balti,

balti un galīgi traki.

Mūsu ceļā sarkanās zīmes nav,

ne mammu aizrādīšanas,

ne tēva lielās kliegšanas,

jo mēs no tā visa aizbēgsim,

vienā naktī,

ar drēbēm, kas mugurā,

santīmiem, kas kabatā

un nekā vairāk.

Jo jaunai dzīve, vecās drazas nav vajadzīgas.

Mēs visu būvēsim paši no saviem pamatiem.

Pamatiem, ko būvē nevis no finansiālām vērtībām,

Bet mīlestības.

Tādi, naivi un jauni,

skriesim caur ogļraču raktuvēm,

es baltā kleitā, tu-savās izdilušajās biksēs.

Un viņi mūs apskaudīs,

Jo mums ir tas,

Ko viņi vairs nekad neatgūs

-spārni.

Mums ir brīvība, burvība un mīlestība.

Mēs varam lidot, peldēt, līst vai kliegt,

Vienalga ko darām, bet mēs esam kopā,

Es zinu, ka daudz grūtību priekšā,

Bet, kamēr esam jauni,

tikai mīlēsim, stipri un neaprakstāmi kaislīgi,

ar skūpstiem ezermalā

un smieklīgām grimasēm rītā,

jo mēs, mīļais, esam Spārnā. 

 2008. Ir mirkļi,smiekli un atmiņas, kuras Tu nebūsi aizmirsis pat tad, kad Tev par tiem jautās jau mazbērni.

Kļūdas

Ko nozīmē pieskāriens, ja sasveicināmies ar miljons rokasspiedieniem ik dienas. Kas ir smaids, ja kā spožu  izkārtni prezentējam to katram garāmgājējam ceļā uz mājām, kad lapas, mazliet kautrīgi dejo visapkārt un vējš turpina dzenāt manas domas pār trotuāriem, māju jumtiem un zemapziņas tālākajām zvaigznēm. Kādu vietu mūsu dzīvē ieņem katrs cilvēks, kura smaids un pieskāriens liek notrīsēt katrai ķermeņa šūniņai ikreiz, kad tiekamies, nenozīmīgi šodien, parīt vai pēc 10 gadiem. Dažreiz naktīs, kad ielas, kailas un laternu atspīdētas, salst zem mana balkona un gaisā jūtami ziemas leduselpas sveicieni, es prātoju, kuras kļūdas manā dzīvē ir bijušas īstās un kuras liktenīgās. Ir teiciens, ka jaunais vienmēr ir labāks, bet kā mēs varam būt tik droši? Ja nu kāds, ar kuru kopā esi juties kā Spārnā, bet lauzis tos savas muļķības vai spītības, vai varbūt vienkārši apstākļu dēļ , ir bijis tas cilvēks, ar kuru Tev bija lemts palikt debesīs vēl mirkli ilgāk? Kā lai zina, kad, kā saldinātās romantiskās filmās, ejot katram uz savu pusi, atskatīties un skriet, lai lūgtu piedošanu vēl pēdējo reizi vai uzaicinātu uz pēdējo(pirmo) kafijas tasi divatā? Ir mirkļi, kad liekas, ka blakus ir īstais cilvēks, bet kā zināt, kad spert īsto soli tuvāk nākotnei? Nākotnei, kur sniegpārslas varētu virmot visapkārt diviem stāviem, kuri pusotru stundu nespēj atvadīties uz mājas sliekšņa. Nākotnei, kur smiekli un siltas tējas krūzes līdz rīta gaismai, piejauktas interesantām sarunām, kļūtu par ieradumu. Nākotnei, kuru Tu varētu iedomāties tikai ar šo cilvēku, jo, esot kopā ar viņu, šķiet, ka pārējā pasaule ir paņēmusi atvaļinājumu un palikusi pelēkajā ikdienā. Dejas laternu gaismā, kas vairākumam varētu šķiet pārāk sapņainas, bet par romantiku smejas tikai tie, kuri nav to izjutuši.

Liekas, klubu,interneta, 20 gadnieku pasaulē, reti kurš vēl atceras, kas ir īsta romantika, kas ir tā neaprakstāmā un šķietami muļķīgā tauriņu sajūta vēderā, kad nespēj saprātīgi domāt, nespēj nesmaidīt, nespēj aizmigt vai pamosties neatstājot tā cilvēka vārdu uz savām lūpām.

Ja Tev kāds patīk, ja domā par viņu, lasot šos vārdus, pārsteidz un ierodies ciemos ar siltu kafiju, sagādā savu mix cd kā 80ajos,uzaicini uz romantiskām vakariņām vai pilnīgi otrādi uz trakāko piedzīvojumu, kuru varēsiet atcerēties vēl ilgi.Riskē un sper pirmo soli, jo pasaule ir pārāk sasalusi, lai to turētu zem sniega vēl ilgāk. 

Sāpju putekļos

Kas tā par aklu sāpi,
kas manī smīn ikreiz,
kad pieskaros Tev.
Kāpēc es vienmuļi ticu
melos mērcētiem vārdiem
un naktīs pazūdu tukšos,
tikai dūmu pavedienu stripros
solījumos?
 Kas Tev tādu varu dāvājis,
manus sapņus plosīt
un dubļos nobradāt
līdz tie bezspēkā kliedz,
lai stāj?
Pie katras Tavas balss stīgas
man locekļi nodreb,
dzīslās alkas bango
un acis paliek nodurtas.
Nakts melnais klēpis
nu tapis par mājām,
vēja skavas par vienīgo kvēli
un zvaigznes bezjēdzīgā gaisma
kā skats pār plecu
atpakaļ dzīvē.
Domas uguns kamolā
nu savītas snauž
un liekas,
pirkstu gali bezjūtīgi atmirst
ar katru ērkšķaino skūpstu.
Turot ciešāk,
tu mani ellē grūd,
kur,nākotnei degot,
līdzi sprēgā mans smaids.
Aizsviest prom
Tavu akmens sirdi,
lai upes to miljons gabalos plosa,
lai dzīles to aprij
un atvari mētā,
līdz no tās pāri paliks vien
sāpju putekļi,
kuros man kā gļēvam feniskam,
atdzimt un nomirt vēl reizi.

Runcis

Garas sarunas pie kafijas tases, kad smiekli pārpilda vai visas Jelgavas šaurās ieliņas un logu rūtis. Asaras, kuras dalot, sirds šķiet vieglāka kļuva kaut uz sekundi. Nevienam citam nezināms mīlas stāsts, kura iznākšanas dēļ, divas meitenes, gumijniekiem peļķēs spēlējoties, ar lietussargu rokās stundām ilgi mēdza sēdēt pieturā un izdzīvo iedomātu svešinieku pasakas. Ekonomikas stundas joki un bezdarbības-darbības, kuru dēļ tagad lekcijās kožu vai pirkstos, bet nenožēloju ne minūti izlietā laika. Strīdi, kuru nozīme nekad pat nebija svarīga, jo tie itin viegli mēdza izkūpēt dūmos ikreiz, kad iegriezās šajās draudzības labirintā. Nevienam nesaprotama ķīmija, kas spēja ziedēt un vīt gadu no gada, gan skolas solā, gan atbalstā un sapratnē un galu galā, tā vienmēr paliks uz Rūtas balkona, kur mēdzām stundām ilgi vērot vienkāršos ļaudis un sapņot, kur gan tie vienmēr tā steidzās(jo mums laiks bija svešs termins, tas vienkārši nebija svarīgs)-vai uz mājām, pie savām ģimenēm un siltiem vakariņu galdiem, vai uz tuvējo veikalu iztērēt pēdējās kapeikas maziem dzīves prieciņiem, varbūt pavadīt pēcpusdienu uz parka soliņa ar kādu labu grāmatu, bet varbūt..varbūt tie vienkārši steidzās nenokavēt dzīvi.

Kā jau tas vienmēr notiek-iepriekšminētais laiks, kuru mūžam aizmirsām, mums atspēlējās dubultā, pilnībā un pēdējā cerībā, kad es savu dzīvi, dzeju un kafijas krājumus, kopā ar pārējiem pirmās nepieciešamības nieciņiem paņēmu uz Rīgu, lai sāktu jaunu dzīvi, bet viņa uz Dāniju. Pāris pliekanas vēstules, pāris sausas sarunas un vēsas sejas izteiksmes mūsu ātri vien izveda ārā no labirinta, žēl tikai, ka katru savā pusē. Ieskaties šodienas datumā un padomā, vai īsta draudzība izkalst mēneša laikā? Ar mūsu solījumiem, jokiem, noslēpumiem un mūžam sarkano matu krāsu tā notika. Bet kas tur ko brīnīties, ja dvēseles radinieki izrādās tikai iedomāta butaforija, kurai kā celofāna maisiņam, aukstajos rudens vējos, izdosies lidot tik sekundi, līdz tas piezemēsies peļķē, samircis, bezspēcīgs un miris.  

Garos rudens vakaros

Es vainošu rudeni, lai tas no kauna pazūd lapu čaukstoņā un Rīgas klusajos trokšņos. Bezmiegs naktīs, kad aitas būtu vienīgais, kas jāskaita. Darbs vakaros, kad būtu jāvirpuļo pa kultūras nama dēļu grīdu vismaz pāris stundas nedēļā. Skaļas mašīnu gaismas pat rīta stundā, pārāk daudz sabiedrisko transportu variantu pāris pieturu garam ceļojumam, austiņās čerkstošo Guns’n’roses balsi nu aizstājušas akardeonu melodijas uz ielām ,un mani vairs nevar atrast pilsētas centrā. Laikam pienākušas tās dienas, ko ļaudis dēvē par rudens nogurumu/depresiju/panīkumu, bet es to labprāt nedefinētu tik drūmos toņos. Zīmēsim mazliet klusāk, piemēram, tumši zilos pārdomu vakaros, saules-staru-gaišos iespēju rītos, zaļgan-dzeltenās pastaigās pēcpusdienas drūzmā un melni spilgtās koju naktīs. Kas sanāk kopā?-kaut kas par daudz, tādēļ es gaidu balto un vienmēr mierīgo ziemu. Kad naktis būs zvaigžņu baltā krāsā mērcētas un pakārtas tumsas palagos, kad kājas grims miljons pārslu kalnos, zem kuriem paslēpsies visas manas kļūdas, neveiksmes un vilšanās. Kad koku zari, kaili līdz pat patiesībai, vizuļos pēcpusdienas saules smaidā kā manas cerības, ka šī ziema būs tikpat izdevusies kā iepriekšējās. Tikai tad, kad degungals jau sārts un kājas mazliet salst, es jūtos kā Krista. Tikai tad, kad pasaulē ir viena-visgaišākā krāsa, es beidzot varu sākt mālēt. Tikai tad, kad aiz loga puteņo, man garšo tēja. Tikai tad, kad tauriņi vēderā dejo virs aizsalušiem ledusziediem, es atkal rakstīšu dzeju.

Kāda būs mana pirmā ziema Rīgā? Sapņosim.

Mana dienišķā dziesma

Es nespēju izskaidrot, kas tā par neatklājamu varu, kas ieaijā mani ikreiz, kad klausos latviešu mūziku. Es, uzturoties dažādās izklaides vietās, dažādu draugu lokā, protams, dzirdu arī savdabīgu mūziku un nenoliedzu, ka klausos ārzemju māksliniekus(kurš gan nepiekritīs, ka Guns’n’Roses, Depeche Mode, Led Zeppelin, ACDC vai David Bowie ir neaizstājami) pieķeros arī tiem, bet nespēju pat salīdzināt ar mūsu pašu pērlēm.
  Varbūt tas kaut kādā veidā velk paralēles manai attieksmei un viedoklim par Latviju kopumā, bet par to šoreiz ne. Klausoties Imanta Kalniņa nošu virtenes, atmiņā ataust bērnība, jo mājas vienmēr šīs dziesmas pieskandinājušas kopš sevi atceros. Ainārs Mielavs kaut kādā neizskaidrojamā veidā atgādina valsts svētkus, jo šajos pasākumos bieži skanēja tieši viņa dziesmas. Igo dziedot( vai velkot) Komunālo blūzu, sēdēja man blakus Vācijā un kavēja laiku, ravējot augus, kuriem nezinu nosaukumus un pielietojumu. Kaža ar mūžīgajiem jautājumiem sev, arī manas neatbildētās problēmas tīņu gados centās atrisināt. Savukārt Prāta Vētra-ieskandināja vientuļi saulainas svētdienas vai katru pavasari, kad ir pārāk auksts, lai izskrietu vārtīties laimē ar saviem sarkanajiem gumijniekiem basajās kājās, bet arī par siltu, lai aizvērtu logu un atteiktos no saldās centra garšas pašā pilsētas sirdī. Eolika ar „Pasaule pasaulīt” un, protams, Remix ar „Dzeltenās kurpes” pilnīgi noteikti man mūžam atgādinās nodejotas kurpes Kreklos.
  Un paldies dievam (vai latviešu mūzikai) man ir tik lieliski draugi, ka Pērkona „Gandrīz Tautasdziesmu” mūžam dziedās līdz, vienalga-korī, autobusā vai nākot mājās no ballītes aukstā rīta rasā, cilvēkiem skrienot pēc jaunākajām tenkām avīžu lapās un sētniekiem dejojot zem maniem logiem.

NAKTS

Nu kas tas naktij par neierobežojamu spēku uz mani? Kā jau katru vakaru/nakti vedu ārā Ketu un vienkārši klausoties sāpīgu mūziku, raudzījos zvaigznēs un domas pārcilādama, sapņoju savas mazās cerības. Tā sajūta, kad vakara vējā milzīgā virsjaka metusies pati savā dejā, deguns mazliet salst un vajadzētu iet iekšā, bet tieši šis aukstums liek justies vēl vairāk dzīvai kā jebkad.
Kaut kur tālumā cilvēki mašīnu gaismām mainoties, steidzas mājās pie savām ģimenēm, pamestie savā divvientulībā ar pēdējo cigareti, izkūpina ikdienu un es tam visam pa vidu vēl joprojām apbrīnodama skaistās debesis.
Es saprotu, manā dzimšanas dienā sniga, tādēļ es mīlu ziemu vairāk kā vasaras svelmi, bet loģiski secinot, man vajadzēja piedzimt pusnaktī, jo vēl joprojām uzskatu, ka cilvēki savās ikdienas izniekotajās stundās, palaiž garām skaistāko diennakts pusi, melno, mierīgo un brīnumiem pārblīvēto.
Filips jau miljons reizes atkārtojis, lai beidz vienreiz sapņot, bet es vienkārši nespēju.
Tāpēc klājiet gultiņas, izlasiet pēdējās grāmatas lappuses un pabeidziet norakstīt matemātikas mājas darbus, es vēl uzkavēšos savās laimīgajās sekundēs.

Smaids

Pārāk skaļa dzīve, pārāk karstā kafijā, pārāk jaukas brīvdienas un trakas idejas, lai kaut mirkli apstātos un sāktu darīt to, kas tiešām nepieciešams. Labprātāk aiztrauktos nezināmā tālumā, izpeldētos trakā ballītē un uzrakstītu odu roka vēsturei. Ļautiņi vienmēr smaida par „pavasarī pazudušajiem” , bet manā gadījumā galvu pazaudēju septembrī un  vēderā neskraida mazi tauriņi, bet rudenīgas lapas un pārāk spilgti saules stari. Tuvojas ziema un es ar katru ķermeņa šūnu jūtu, ka nāk mans laiks un tā, kā tagad esam Kristas lauciņā, kauliņi krīt manā labā. Eiforija,harmonija un pārējās tabletes.

Slapjas kājas

Tā enerģētika, ko viens cilvēks var otram sniegt vienkārši nepasakot neko, esot blakus, klusējot vai pasmaidot ir neizmērojama nevienā kontinentā un nevienā zinātnieka būrītī. Varbūt es mazliet naiva ceru, ka mani kāds vienmēr paglābs no nepareizās izvēles, bet dažas rokas, kas mani sargā patiešām ir visstiprākās un esot kopā ar šiem cilvēkiem, liekas, ka brīnumiem ir vara, ātrums ir nebeidzams un vējš paslēpies mūsu matos. Tā rudens smarža, kas strāvo dzīslās un lai gan lapas vēl ir zaļas un mani odziņu gumijnieki vēl snauduļo, liekas-sen nav bijis tik labi kā ir-tieši te un tagad.
  

Aplis

 Visa dzīve vienos lokos. Apļos, caur kuriem ložņājam bērnībā, spēlējoties paslēpes, ģeometrijas riņķos, kuru dēļ skolas solā pavadām  pēcstundas, gredzenos, kurus mijam kāzu rītā un pludmales bumbās, kuras pametam gaisā pēc tam saviem bērniem.
   Līkloči dzīves ceļā, kad piedzimstam, aizvadām savus vecākus, radot jaunu dzīvību, kuri būs kopā līdz mūsu pēdējam smaidam un arī tie radīs kādu jaunus sirdspukstus.Nebeidzamais aplis.

Vai tad mēs nesniedzamies pēc apļveida dzīves ik dienas? Satiekoties ar miljons cilvēkiem un pirmajā randiņā vienmēr pielietojot tos pašus teicienus, signālus un pieskārienus? Aplis. Katrus Ziemassvētkus skatoties vienas un tās pašas filmas. Gada aplis. Rakstot dienasgrāmatas. Atmiņu pārlasīšanas aplis. Uzticoties cilvēkiem, kuri mūs vairakkārt pievīluši. Muļķu aplis. Nemaz nerunājot par otro iespēju, kas ir vistīrākais un dabā sastopamākais aplis. Kur sākās, tur noslēgsies, arī saturs parasti paliks vien tas pats, atšķirība tikai tā, cik reizes šoreiz zīmuļa gals iespiestajām brūcēm pāri savu krāsu vilks.