SPĀRNĀ

Kas noticis ar gravitāciju?

kur tā pazudusi,

ielās, dūmos vai laimes sajūtā?

Tajā, ka skraidām pa peļķēm kā dulli,

vai ziemā slidināmies tām pāri!

Kāpjam kalnos

vai snauduļojam ielejās?

Man jau apnicis tik daudz smieties un atpūsties

bet noskūpsti mani vēlreiz,

Tikai mazliet un tikai tik smieklīgi kā vienmēr.

Šodien gulēsim zem zvaigznēm,

skaitīsim ratus, lāčus un ceļus,

beidz taču mani kutināt,

citādi vairs nezināsi,

kāda izskatos, kad esmu nopietna.

Ejam peldēties,

pa pliko, bez drēbēm, grēkiem un dūmiem.

Tik šķīsti un laimīgi kā esam tagad- balti,

balti un galīgi traki.

Mūsu ceļā sarkanās zīmes nav,

ne mammu aizrādīšanas,

ne tēva lielās kliegšanas,

jo mēs no tā visa aizbēgsim,

vienā naktī,

ar drēbēm, kas mugurā,

santīmiem, kas kabatā

un nekā vairāk.

Jo jaunai dzīve, vecās drazas nav vajadzīgas.

Mēs visu būvēsim paši no saviem pamatiem.

Pamatiem, ko būvē nevis no finansiālām vērtībām,

Bet mīlestības.

Tādi, naivi un jauni,

skriesim caur ogļraču raktuvēm,

es baltā kleitā, tu-savās izdilušajās biksēs.

Un viņi mūs apskaudīs,

Jo mums ir tas,

Ko viņi vairs nekad neatgūs

-spārni.

Mums ir brīvība, burvība un mīlestība.

Mēs varam lidot, peldēt, līst vai kliegt,

Vienalga ko darām, bet mēs esam kopā,

Es zinu, ka daudz grūtību priekšā,

Bet, kamēr esam jauni,

tikai mīlēsim, stipri un neaprakstāmi kaislīgi,

ar skūpstiem ezermalā

un smieklīgām grimasēm rītā,

jo mēs, mīļais, esam Spārnā. 

 2008. Ir mirkļi,smiekli un atmiņas, kuras Tu nebūsi aizmirsis pat tad, kad Tev par tiem jautās jau mazbērni.