Es nespēju izskaidrot, kas tā par neatklājamu varu, kas ieaijā mani ikreiz, kad klausos latviešu mūziku. Es, uzturoties dažādās izklaides vietās, dažādu draugu lokā, protams, dzirdu arī savdabīgu mūziku un nenoliedzu, ka klausos ārzemju māksliniekus(kurš gan nepiekritīs, ka Guns’n’Roses, Depeche Mode, Led Zeppelin, ACDC vai David Bowie ir neaizstājami) pieķeros arī tiem, bet nespēju pat salīdzināt ar mūsu pašu pērlēm.
Varbūt tas kaut kādā veidā velk paralēles manai attieksmei un viedoklim par Latviju kopumā, bet par to šoreiz ne. Klausoties Imanta Kalniņa nošu virtenes, atmiņā ataust bērnība, jo mājas vienmēr šīs dziesmas pieskandinājušas kopš sevi atceros. Ainārs Mielavs kaut kādā neizskaidrojamā veidā atgādina valsts svētkus, jo šajos pasākumos bieži skanēja tieši viņa dziesmas. Igo dziedot( vai velkot) Komunālo blūzu, sēdēja man blakus Vācijā un kavēja laiku, ravējot augus, kuriem nezinu nosaukumus un pielietojumu. Kaža ar mūžīgajiem jautājumiem sev, arī manas neatbildētās problēmas tīņu gados centās atrisināt. Savukārt Prāta Vētra-ieskandināja vientuļi saulainas svētdienas vai katru pavasari, kad ir pārāk auksts, lai izskrietu vārtīties laimē ar saviem sarkanajiem gumijniekiem basajās kājās, bet arī par siltu, lai aizvērtu logu un atteiktos no saldās centra garšas pašā pilsētas sirdī. Eolika ar „Pasaule pasaulīt” un, protams, Remix ar „Dzeltenās kurpes” pilnīgi noteikti man mūžam atgādinās nodejotas kurpes Kreklos.
Un paldies dievam (vai latviešu mūzikai) man ir tik lieliski draugi, ka Pērkona „Gandrīz Tautasdziesmu” mūžam dziedās līdz, vienalga-korī, autobusā vai nākot mājās no ballītes aukstā rīta rasā, cilvēkiem skrienot pēc jaunākajām tenkām avīžu lapās un sētniekiem dejojot zem maniem logiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru