Vientuļas ilgas
Un vientuļi smiekli,
Jau par ikdienu man kļūst.
Tavas siltās rokas,
Kurās patvērumu smeļu,
Mani nesaprot,
Tām šķiet es tikai mirkli tveru.
Tavas ezerzilās acis
Tik dziļi veroties manās,
Nespēj lasīt,
Tās glupi vairās.
Siltie smiekli,
Kuros aizmirstos kā bērnībā,
Spiež meklēt atbildes,
Bet neveikli apmaldos svešumā.
Mīklas, pārpratumi
Un neizskaidrojami signāli,
Nu modina mani ik rītu,
no lekcijām ātrāk aizlaisties liek
Un vakaros palikt nomodā līdz krītu.
Brīžos,
Kad dedzinot laiku,
Mēs stundas sekundēs pārvēršam,
Un pasauli liekas,
Uz mirkli apstādināt spējam,
Es sapņos grimstot,
Sev līdzi slīcinot arī Tevi.
