Laiks,
gluži kā nepielūdzamais vējš
putinot sirdis caur Rīgas ielām,
ik vakar atstāj mūs katru savā mēness krastā.
Kura no visām krāsām
ir tieši tā,
kas vientulībai liek lēnām lakt manu laimi
ikreiz,
kad pat asaras šķiet pārāk lētas,
lai kliegtu manā vietā.
Ēnām sekojot,
es saplūstu ar atmiņām,
kuras vēlētos aizlaist debesīs
kopā ar avīžu driskām un akordeonu skaņām,
kas Vecrīgas ielās pazemīgi čukst,
bet tās labprātāk dus zem manām kājām,
tik smagas un bezspēcīgas
kā sārtais akmens
tavās krūtīs.
Laternas lēnām nodziest,
atstājot tikai baltu tumsu,
kurā dalīties nespēšu es.
Akli cilvēki ik dienu slīd garām,
nespējot uzelpot ne mirkli,
slēpjot skatienus zem cepurēm,
smiekliem un vientulības notīm
ik vārdā,
ko tie bilst.
Patiesība kā vairogs
mūžam dejos starp mums
un tieši laiks būs tas,
kurš iedzīs mūs dzelmē,
kamēr turpināsim ,
kā muļķi,
melot viens otram
ik skatienā,
kuru esam noklusējuši.
Cilvēks ir bezjēdzīga būtne,
jo nesaprot,
ka traģiska ir nevis nāve,
bet tukša dzīve.
