Vientulības balss

Laiks,

gluži kā nepielūdzamais vējš 

putinot sirdis caur Rīgas ielām,

ik vakar atstāj mūs katru savā mēness krastā.

Kura no visām krāsām

ir tieši tā,

kas vientulībai liek lēnām lakt manu laimi

ikreiz,

kad pat asaras šķiet pārāk lētas,

lai kliegtu manā vietā.

Ēnām sekojot,

es saplūstu ar atmiņām,

kuras vēlētos aizlaist debesīs

kopā ar avīžu driskām un akordeonu skaņām,

kas Vecrīgas ielās pazemīgi čukst,

bet tās labprātāk dus zem manām kājām,

tik smagas un bezspēcīgas

kā sārtais akmens 

tavās krūtīs.

Laternas lēnām nodziest,

atstājot tikai baltu tumsu,

kurā dalīties nespēšu es.

Akli cilvēki ik dienu slīd garām,

nespējot uzelpot ne mirkli,

slēpjot skatienus zem cepurēm,

smiekliem un vientulības notīm

ik vārdā,

ko tie bilst.

Patiesība kā vairogs

mūžam dejos starp mums

un tieši laiks būs tas,

kurš iedzīs mūs dzelmē,

kamēr turpināsim ,

kā muļķi,

melot viens otram

ik skatienā,

kuru esam noklusējuši.

Cilvēks ir bezjēdzīga būtne,

jo nesaprot,

ka traģiska ir nevis nāve,

bet tukša dzīve.