Garos rudens vakaros

Es vainošu rudeni, lai tas no kauna pazūd lapu čaukstoņā un Rīgas klusajos trokšņos. Bezmiegs naktīs, kad aitas būtu vienīgais, kas jāskaita. Darbs vakaros, kad būtu jāvirpuļo pa kultūras nama dēļu grīdu vismaz pāris stundas nedēļā. Skaļas mašīnu gaismas pat rīta stundā, pārāk daudz sabiedrisko transportu variantu pāris pieturu garam ceļojumam, austiņās čerkstošo Guns’n’roses balsi nu aizstājušas akardeonu melodijas uz ielām ,un mani vairs nevar atrast pilsētas centrā. Laikam pienākušas tās dienas, ko ļaudis dēvē par rudens nogurumu/depresiju/panīkumu, bet es to labprāt nedefinētu tik drūmos toņos. Zīmēsim mazliet klusāk, piemēram, tumši zilos pārdomu vakaros, saules-staru-gaišos iespēju rītos, zaļgan-dzeltenās pastaigās pēcpusdienas drūzmā un melni spilgtās koju naktīs. Kas sanāk kopā?-kaut kas par daudz, tādēļ es gaidu balto un vienmēr mierīgo ziemu. Kad naktis būs zvaigžņu baltā krāsā mērcētas un pakārtas tumsas palagos, kad kājas grims miljons pārslu kalnos, zem kuriem paslēpsies visas manas kļūdas, neveiksmes un vilšanās. Kad koku zari, kaili līdz pat patiesībai, vizuļos pēcpusdienas saules smaidā kā manas cerības, ka šī ziema būs tikpat izdevusies kā iepriekšējās. Tikai tad, kad degungals jau sārts un kājas mazliet salst, es jūtos kā Krista. Tikai tad, kad pasaulē ir viena-visgaišākā krāsa, es beidzot varu sākt mālēt. Tikai tad, kad aiz loga puteņo, man garšo tēja. Tikai tad, kad tauriņi vēderā dejo virs aizsalušiem ledusziediem, es atkal rakstīšu dzeju.

Kāda būs mana pirmā ziema Rīgā? Sapņosim.